Banner 980x90

Eksperte: senās dabas svētvietas ir labs lokālā tūrisma resurss

Cik senā pagātnē sniedzas mūsu kultūrvēsturiskās saknes un kur rās meklējamas? Kas mums kopīgs ar citām tautām, kas reiz apdzīvojušas pašreizējo Baltijas valstu teritoriju, Skandināviju, Eiropu? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par mūsu senču identitāti un kultūrvēsturisko mantojumu cenšas atbildēt projekta "Senās dabas svētvietas: kopīgas identitātes meklējumi" dalībnieki.

Projekta Vidzemes plānošanas reģiona eksperte un Vidzemes Augstskolas lektore Ilze Grīnfelde intervijā Pilseta24.lv stāsta par identitāti, tās meklējumiem caur seno kulta vietu izzināšanu, kā arī par šādu vietu un objektu tūrisma potenciālu.

Viens no projekta uzstādījumiem ir kopīgas identitātes meklējumi. Kas liek meklēt kopīgo laikā, kad publiskajā sfērā bieži uzsver atšķirīgās nacionālās, kultūras identitātes nozīmi?


Šis jautājums nav viegls. Tādām mazām nācijām, kāda esam mēs, no vienas puses ir diezgan raksturīgi mēģināt rast līdzības ar citām nācijām. Ja skatāmies uz projektu, līdzības tiek meklētas caur saknēm, pagātnes kopsakarībām, pasaules uztveri. Nereti pētījumos un medijos tiek minēts, ka tieši ziemeļu virziens ir tas, kuram mēs neapzināti mēģinām līdzināties visvairāk, tāpēc šajā projektā ir igauņu un zviedru partneri. Zināmas līdzības arī esam atraduši.

Identitāte ir diezgan "stiepjams" jēdziens, tās nozīme ir atkarīga no konteksta. Ko šī projekta ietvaros saprot ar identitāti?

Te droši vien var skatīties no divām pusēm. Viena ir ļoti taustāmā un pat zināmā mērā piezemētā puse, kur projekta ietvaros, pētot senās dabas svētvietas, tehniski skatāmies un mums ir secinājumi – jā, mēs esam līdzīgi kā igauņi, kā zviedri. Esam izmantojuši vienus un tos pašus elementus. Tas atspoguļojas ne tikai fiziskajos pierādījumos, bet arī folklorā – tur ir koks, akmens, ūdens, ir uguns – šīs te stihijas. Tāpat, ja skatāmies atpakaļ pagānismā, piemēram, Pērkons kā dievība arī ir visiem. Bet tā ir tikai viena puse, taustāmā. Patiesībā svaru kausos tā nav nemaz tik viennozīmīga un būtiska. No otras puses tas drīzāk ir jautājums par uztveri, ko mēs šajās vietās kādreiz esam darījuši, kā esam tulkojuši pasauli un tās norises. Ir gan taustāmā, gan netaustāmā daļa.

Vai tautām, kas pirms kristietības ienākšanas, dzīvoja pašreizējā Baltijas valstu teritorijā, bija kas tāds, ko mēs varētu definēt par tautas identitāti?

Šo jautājumu uzreiz var formulēt hipotēzes formātā. Mūsu projekta komandā ir pētnieki, arheologi, vēsturnieki, kuri šos jautājumus ir pētījuši visu mūžu, ilgus gadus un ļoti fundamentāli. Viņu atbilde ir – uz to nevar skaidri atbildēt. Ļoti daudz kas ir hipotētisks. Tie ir pavedieni, minējumi. Tajā pašā laikā vienas puses arī tas dara šo projektu un tā rezultātu interesantu – varbūt ir radušies kādi jauni pavedieni.

Pēc kristietības ienākšanas baltu un somugru tautas tika cita pēc citas vardarbīgi pakļautas un apspiestas. Arī vēlāk nemitīgi esam bijuši citu tautu jūgā. Vai latviešiem vispār ir saglabājusies sava, noteikta identitāte?

Droši vien. Tā ir tāda identitāte, kāda šajā brīdī mums ir. Mēs nevaram prasīt, lai cilvēki domātu un uztvertu pasauli tieši tāpat kā pirms trīs gadsimtiem vai vairākiem gadu tūkstošiem. Tas ir mans personiskais uzskats. No otras puses, protams, tas, ka nākušas dažādas varas, dažādas kultūras, mūs ir ietekmējis un joprojām ietekmē. Tas visā pasaulē ir neizbēgams, dabisks process.

Cik būtiska loma tautas vērtību saglabāšanā un dzīvotspējā ir identitātei?


Es domāju, ka tas atkal nav tik vienkārši atbildams jautājums. Jautājums ir – kā mēs identitāti tulkojam? Mūsu dienās identitāte lielā mērā tiek uzturēta un ļoti apzināti veidota. Mēs tiekam diezgan lielā mērā stimulēti, pat mazliet piespiesti domāt un patiešām piederēt kādai noteiktai grupai, vai tā ir sociālu vērtību grupa, kāds cits taustāms vai netaustāms vērtību kopums, kuram mēs varam piesaistīties. Es domāju, tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Atkal jāatsaucas uz pētniekiem, kas šo ir pētījuši. Varbūt ne tik daudz mūsu projekta kontekstā, bet arī viņiem ir ļoti daudz izaicinājumu un jautājumu šajā jomā.

Ikvienam cilvēkam identitāte ir daudzos līmeņos – piederība ģimenei, sociālai grupai, varbūt subkultūrai. Kur šajā hierarhijā ir vieta tautas pašapziņai un identitātei?


Uz šo jautājumu varu atbildēt ar neliela mūsu pētījuma rezultātiem. Tā ietvaros mēs pētījām potenciālo auditoriju, kuriem varētu interesēt šīs senās dabas svētvietas. Atbilde bija tāda – cilvēkiem, kuriem ir interese par šīm vietām, kaut tādu nav ļoti daudz, asociācijas ir ļoti stipras. Viņi labi saprot, ka šīs vietas, vēsture un zināšanas ir svarīgas viņiem kā cilvēkiem pēc būtības. Pietiekami daudzi atzina, ka vēsture un pagātnes zināšanas ir ļoti būtisks elements bērnu audzināšanā. Tas ir tilts un skats uz nākotni. Tas ir vēl spēcīgāks arguments nekā apgalvojums – jā, man tas interesē. Ja tu saki, ka tas ir tas, ko es gribi iedot saviem bērniem, lai ļautu labāk izprast sevi, lietu kārtību caur pagātnes grūtībām... tas varētu būt zelta arguments manā uztverē.

Vai latvieši mūsdienās apzinās savu priekšteču seno vēsturi, savas saknes, kas sniedzas laikā pirms kristietības ienākšanas?

Tas ir jautājums, par ko atkal var būt dažādi viedokļi. No vienas puses mums ir cilvēki, kas ar to nodarbojas apzināti – pētnieki, vēsturnieki -, pretī mums ir cilvēki, kuri rada savas sistēmas, piemēram, dažādi dziednieki, dabas zīmju tulkotāji. Tad ir arī dievturu kustība, kur atkal ir cita interpretācija. Dažādām cilvēku grupām ir ļoti atšķirīgas zināšanas. Pateikt, kur ir īstā patiesība, nav viegli, Kā vienmēr – tā ir kaut kur pa vidu, nav tikai melns vai balts.

Vai mūsdienu cilvēkam senā dzīvesziņa nav pilnībā noslāpusi multikulturālisma vidē?

Es domāju, ka noslāpusi tā gluži nav. Patiesībā mūsdienu cilvēks ir ļoti ieinteresēts zināšanās, bet viņš vēlas zināšanas saņemt caur aktīvu līdzdalību, līdzdarbošanos. Viņš nevēlas klausīties lekciju vai uzzināt statiskus faktus. Viņš vēlas stāstu, darbošanos. Protams, mūsdienu uzslāņojumi ir neizbēgami. Atkal – ir dažādas cilvēku grupas, katram ir savs uzskats, katrs ir ļoti spēcīgs savā pārliecībā par to, ka viņu taisnība ir tieši tur, kur tā ir. Mums vienkārši ir lielāka iespēja izvēlēties.

Projekta viens no mērķiem ir apzināt un sakārtot senās dabas svētvietas. Kāpēc tas ir būtiski?

Tas ir pavisam vienkārši. Šādas vietas ir, tās sevī nes ļoti interesantu stāstu, materiālu caur teikām, nostāstiem. Daudzas no tām ir vizuāli interesantas, tas ir labs resurss lokāli. Šīs vietas – lielākā daļa – atrodas salīdzinoši attālu no izteiktiem tūrisma centiem, no Rīgas. Kaut gan Rīgā arī ir Doma laukums. Tagad mēs to redzam pavisam citādi, bet Doma laukums ir būvēts virs senas kulta vietas. Kāpēc gan šo vietējo resursu neizmantot? Bieži vien tas netiek izmantots, un tūrisms ir viens no tādiem ļoti korektiem veidiem, kā to izmantot. Pavisam vienkārša atbilde būtu, ja mēs neko nedarītu, šīs vietas ar laiku pazustu, ieaugtu zālē, cilvēki par tām aizmirstu. Tad mēs zināmu daļu no potenciāla resursa arī zaudējam.

Cik liela daļa no tūrisma galamērķiem pašlaik ir šādas svētvietas ar kultūrvēsturisku vērtību?

Pietiekami daudz. Tajā pašā laikā jāsaka, ka šīs vietas, kuras parādās publiskā apritē un tiek pozicionētas kā tūrisma objekti, ir pietiekamā skaitā, bet tas apmeklētāju skaits nav liels. Cilvēki, kuriem interesē dabas tūrisms, nav tik daudz, ja vēl runājam par starptautiskām plūsmām un vēlmi dabūt ārvalstu tūristus ārpus Rīgas - tas nav viegli. Tajā pašā laikā ir vietas, kuras ir apritē. Jautājums, vai tās tiek interpretētas kā senās kultūras vietas. Varu minēt visiem labi zināmo Gūtmaņa alu. Ko zinām par Gūtmaņa alu? Zinām par Turaidas Rozi, ļoti jauki, bet tas jau ir vēlāks periods. Zinām, ka tā ir no devona smilšakmens ieža radusies, tātad arī ģeoloģiskie parametri. Kā vērtība parasti tiek pieminēti arī iegrebumi smilšakmenī, kuri ir no 16.-17.gs. Tajā pašā laikā tur ir vēl dziļāks slānis, kas saistās ar rituāliem, teikām, upurēšanām, kas vispār netiek pieminēts vai tiek pieminēts vienā teikumā.

Vai ārvalstu tūristiem vispār ir interese par mūsu vēsturi pirms kristietības ienākšanas?

Ja mēs runājam par periodu pirms kristietības, par pagānismu kā tādu, būtībā runājam par visu Eiropas teritoriju. Patiešām ir cilvēki, kuri meklē kopīgās pēdas un saiknes. Ja skatāmies zinātniskā līmenī, ir grupa, kuri to dara ļoti apzināti un veic un pēta arī rituālus, tos sauc par neopagāniem. Šie ir cilvēki, kuri apzināti apceļo dabas svētvietas un meklē dzīvo pieredzi. Pieredze var būt arī vienkārša būšana šajā vietā tā, ka tevi neviens netraucē. Ļoti populārs tūrisma objekts ir Stounhendža (Lielbritānijā – red.piezīme). Tā arī ir sena, pirmskristietības laika svētvieta. Mums ir cita veida šādas vietas, kuras arī spēj pārsteigt cilvēkus. Kad viņi redz, ka pasaules uztvere ir bijusi līdzīga, domāju – viņi būtu gatavi ko tādu meklēt un redzēt.

Kuri ir Latvijā populārākie tūrisma objekti, ja runājam tieši par svētvietām, dižakmeņiem?

Te atkal ir jautājums par interpretāciju, cik lielā mērā tas tiek interpretēts tādā veidā. Pašlaik tā ir jau pieminētā Gūtmaņa ala. Taču te jārunā ne tikai par vienu vietu, bet par visu kompleksu. Vidzemē tas noteikti ir Zilaiskalns. Nav tik vienkārši nosaukt konkrētas vietas, kuras pašlaik ir populāras. Popularitāti lielā mērā ietekmē attālums no Rīgas. Tūrismā mēs runājam par maģiskiem 50 kilometriem vai stundas braucienu, kas patiešām ļoti ietekmē to, cik objekts ir apmeklēts, īpaši no starptautisko tūristu puses. Protams, arī pieejamība, ceļu infrastruktūra, kura bieži vien bremzē kustību, lai gan pats objekts var būt interesants un unikāls.

Projektā mums ir zviedru partneri, kurus visvairāk pārsteidz dižkoki. Tiem ne vien mēr ir stāsts, ka tas ir bijis svētkoks vai upurozols, taču viņiem vienkārši tādu nav. Varam skatīties uz to kā piedāvājumu, tas ir kaut kas atšķirīgs. Tomēr ļoti jāskatās. Šo objektu apmeklētājs lielākoties būs vietējais tūrists. Tie cilvēki, kuri vēlas skatīties šādas vietas, ir gatavi iet ar kājām. Daudzi objekti atrodas ļoti nomaļus, piemēram, pusotru stundu jāiet purvā. Bet tad ir atrašanas prieks, arī vizuālais iespaids ir ļoti labs. Ir citādākas sajūtas, ja vēl ir zināšanas, cilvēks var iztulkot šīs zīmes.

Daudz ko tomēr nosaka sasniedzamība. Ja mēs skatāmies uz objektu kā uz vienu vienīgu, tas varbūt ir interesants, bet mums jāskatās kompleksi – kas ir apkārt, vai tur ir tūrisma plūsmas. Tāpat ļoti daudzas vietas mēs nezinām, ja tās pat ir ļoti tuvu tūrisma plūsmām.

Kādas ir pēdējās tūrisma tendences Latvijā pēdējā gada laikā? Kā paši latvieši ceļo, vai grib izzināt arī savu zemi?

Jā. Tās zināmā mērā ir krīzes pozitīvās sekas, bet tajā pašā laikā tūrisma vadītāji aizvien augstākā līmenī apzināti sāk strādāt, lai veicinātu vietējo tūrismu. Tieši vietējais tūrists visticamāk ir tas, kas būs gatavs apmeklēt no galvaspilsētas attālākas vietas, kas ir gatavs braukt pa zemes ceļiem, pabrist, gatavs tam, ka laukos ir odi. Protams, arī izmaksas šādai ceļošanai ir krietni zemākas.

Skatoties tūrisma jaunumus gan galvaspilsētā, gan visur citur, ir vērojams pieaugums arī ārvalstu tūrisma plūsmā. Apzināti mēģina strādāt austrumu virzienā, tie ir krievu tūristi. Krievu tūristiem gan interesē mazliet cita veida piedāvājums, ne tik daudz dabas tūrisms.

Savienojot šīs abas lietas – tūrismu un identitāti, vai seno svētvietu izzināšana un kā tūrisma galamērķu pozicionēšana palīdzēs arī identitātes meklējumos?

Jā. Tā var būt viena no līnijām. Kas mēs bijām pirms tam. Šo jautājumu bieži uzdodam projekta gaitā. Tajā brīdī, kad mums kādā seminārā jautā: "Nu, vai tad jūs to identitāti esat atraduši? Kur tā ir?", mēs atbildam, ka tā varbūt nav jāmeklē taustāmās lietās, bet jāatbild uz jautājumu, kas bija pirms tam. Caur šīm pagātnes lietām, pasaules kārtības izpratni varam skatīties arī uz lietām šodien.

Kādas ir tuvākās darbības un soļi, kas tiks realizēti projekta ietvaros, lai sasniegtu uzstādītos mērķus?

Pašlaik vairāk strādājam tieši ar tūrisma daļu. Iepriekšējā vasarā ir veikta visu projektā iekļauto objektu apsekojumi, koordināšu noteikšana, aprakstu atjaunošana. Savukārt tagad septembrī būs mājas lapa, kas būs publiska datu bāze. Šī informācija būs pieejama jebkuram, kurš vēlēsies.

Tālāk katrā projektā iekļautajā reģionā veidojam vienu vai varbūt pat divus tūrisma maršrutus. Tas ir viens no līdzekļiem, kādā veidā popularizēt šos objektus, neizceļot tos pa vienam, bet savienojot tos ar zināmu ceļu. Ja pie šī ceļa vēl ir citas lietas, kuras potenciālais tūrists var redzēt un turklāt atstāt zināmu naudu, ēdot pusdienas, nakšņojot, iegādājoties, piemēram, kūpinātas zivis pie Burtnieka, tas veido ekonomisku labumu reģionam. Tas ir varbūt ne tiešos vārdos nosaukts, bet viens no ļoti būtiskiem mērķiem.

Tiks veikta maršrutu objektu marķēšana – zīmes, informācijas stendi ar korektu informāciju. Tajos būs gan stāsti, gan senā, kultūrvēsturiskā līnija, kas tiks ieskicēta krietni vairāk kā līdz šim.

Video interviju ar Ilzi Grīnfeldi skatieties ŠEIT.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)