Banner 980x90

Daugavas Vanags: Latvija vēl nav patiesi brīva

"Mūsu mērķis ir brīva Latvija. Šodien brīvas Latvijas nav, notiek tas, ko vēlās Maskava. Latvijas Saeima ir bezspēcīga," tiešus vārdus intervijā saka "Daugavas Vanagu" biedrs Egons Andersons.

Gada patriotiskākajā mēnesī novembrī pilsētas informācijas portālu tīkls Pilseta24.lv devās pie "Daugavas Vanagiem" Egona un Līvijas Andersoniem, lai runātu par Latvijas valsti un tautu, latviešiem pasaulē, mūsu karavīriem un mūsu vērtībām - kā uz tām raugās latvieši, kas ilgus padomju okupācijas gadus bijuši spiesti pavadīt svešumā, bet nu atgriezušies dzimtenē.

"Daugavas Vanagi" ir samērā sena organizācija – tās aizsākumi meklējami britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē jau īsi pēc Otrā pasaules kara beigām. Pagājuši vairāk nekā 60 gadi - kāds bija Daugavas Vanagu pamatmērķis tad un kāds - šodien?


Egons: "Daugavas Vanagu" biedrības mērķis nav mainījies visus šos gadus. Tāds pats, kā bija toreiz, ir tagad. Izņemot – sākumā bija tikai karavīri, bet šobrīd vanagu redzeslokā ir arī citi cilvēki un ģimenes, kas nonākušas grūtībās. Mērķis ir tas pats – palīdzēt tiem, kas ir grūtībās. Otrs lielākais mērķis – audzināt jauno paaudzi latviskā garā. Diemžēl esam tādā situācijā, kad politisku iemeslu dēļ valdība negrib atzīt latviešu karavīrus, respektīvi, latviešu leģionārus. Politiskais spiediens ir tik liels, ka valdība neuzdrošinās tam pretoties.

Es domāju, ka "Daugavas Vanagi" cīnās par to, lai Latvijā būtu patriotisms, gluži tāpat kā politiskā organizācija "Visu Latvijai!", kas vienīgā pastāv par to, lai Latvijā būtu latviešu valoda un latviskums. Pašlaik mums Latvijā ir jauna valde, kas ir no vietējo, Latvijā augušo cilvēku vidus. Tas zināmā mērā ir labāk – viņi ieauguši šajā vidē, pieredzējuši mūsu verdzības laikus. 

Tagad mūsu galvenais mērķis ir vienošana. Mērķis ir brīva Latvija. Šodien brīvas Latvijas nav, notiek tas, ko vēlās Maskava. Latvijas Saeima ir bezspēcīga. Pēc pieredzes zinu, ka Latvijas valdība tiek uzpirkta. 

Līvija: Ne jau visi.

Egons: Man ir bijuši sakari jau gadus atpakaļ ar Latvijas valstsvīriem, ar Rīgas domi. Toreiz es redzēju, ka tā lieta notiek nepareizā virzienā. Pret to mēs mēģinām cīnīties.

Principā uzskatāt, ka pat divas dekādes pēc neatkarības atgūšanas Latvija joprojām nav tā īsti brīva?

Egons: Nē. Patiesi brīva Latvija nav. Katru reizi, kolīdz tiek izvirzīts kāds likums, viena vai otra puse brēc – kā jūs tā varat, tas neatbilst cilvēktiesībām! Bet jāievēro, ka tie, kas brēc pēc cilvēktiesībām, paši, iebraucot Latvijā, neievēroja latviešu cilvēktiesības. Es saprotu, ka mums ir jāpiedod saviem ienaidniekiem, bet ne tik tālu, lai mūs iznīcinātu.

Politiskais spiediens jau nāca un nāk arī no rietumiem, no Eiropas Savienības, ne tikai no austrumiem.

Egons: Jā. Es to esmu piedzīvojis. Arī - būdams Anglijā, piedalījos domu apmaiņu braucienos uz Franciju, Vāciju. Tur cilvēki nesaprata, kas šeit notiek. Visa propaganda no krievu puses bija Latvijai nelabvēlīga. "Daugavas Vanagi" kopā ar Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA) mēģināja to atspēkot. Tas bija iespēju robežās, jo mums nekādas naudas nebija. Ja tu gribi cilvēkiem kaut ko ieskaidrot, jātaisa materiāli, jādrukā, jātiekas ar cilvēkiem. Tas ir naudas un laika ietilpīgs darbs, ko latvieši trimdā no sākuma nevarēja darīt. Vēlāk, kad organizācijas kļuva stipras, ASV un citās valstīs latvieši pat nonāca izpildvaras posteņos. Vairāki latvieši bija ASV Kongresā, diezgan tuvu valdībai, un varēja kaut ko iespaidot. Tas ir 50.-60.gados. Pirms tam - 50.gadu sākumā - neko nevarēja izdarīt. 

Cik pats sen esat Latvijā?

Egons: No 2003.gada. Līdz tam dzīvoju Ziemeļanglijā. Tur nokļuvu, jo sapratu, ka Vācijā mums nebūs tādas izaugsmes. Anglijā tomēr bija darbs. Tur bija aptuveni 400 tūkstoši kritušo, tāpēc vajadzēja darbaspēku. Agrākie karagūstekņi tika nodarbināti raktuvēs, šahtās. Tas bija samērā grūts, bet ļoti ienesīgs darbs. Maksāja par padarīto, un latvieši, ļoti darbīgi būdami, pelnīja labas algas – pāri vidusmēram -, un ātri tika pie mājām un turības. 

Novembris ir Latvijas valstij nozīmīgāko svētku mēnesis, mēnesis, kas saistās ar varonību, patriotismu. Ko Jums kā Daugavas Vanagam nozīmē iespēja atzīmēt savas dzimtenes neatkarību šeit, Latvijā?

Egons: 11. un 18.novembris ir garīgs pacēlums. To tiešām atceramies ar sajūsmu, ko mēs - maza, bet zināmā mērā kareivīga tautiņa - tomēr varējām izdarīt. Manu vecāku stāsti par tām cīņām iedvesmoja arī mūs – bērnus. Arī svešumā svētkus atzīmējām. Šogad ir lieli svētki Anglijas pilsētās – Londonā, Mančesterā, Bradfordā. 11. un 18.novembris bijuši vislielākie svētki arī trimdā. Latvietība ir ļoti uzturēta. 

Līvija: Un lepnums. Lepnums par to, ko mūsu karavīri ir izdarījuši.

Egons: Jā, arī starp angļu draugiem cilvēki brīnījās – kā jūs toreiz varējāt izsist Bermontu no Latvijas? Viņam taču bija 10 reizes lielāks pārspēks! Taču, redziet, ir cilvēki, kas karo tikai tāpēc, ka viņam pasaka. Viņam nav motivācijas. Latviešiem bija motivācija – kādēļ es to daru! Ja es kritīšu, turpinās cīnīties mans brālis... Mēs uzvarēsim! Saprotu cilvēku pacēlumu, kas bija toreiz. Līdzīgi bija ar Baltijas ceļu. Tas bija citiem nesaprotams - "kas, vai tad jums nepatīk zem krieviem?" Taču cilvēki citur nezināja to patiesību, nesaprata, par ko mēs cīnāmies.

Kā šodien svinat svētkus?

Līvija: Braucam uz Rīgu. Mums visur kā Vanagiem jāpiedalās, jāiet uz baznīcu. 11.novembri atzīmējām Cēsīs, 18. – Rīgā. 

Egons: Rīgā jāiet Doma baznīcā, jānoliek ziedi pie Brīvības pieminekļa. Tās ir lietas, kas ir jādara.

Kā jums šķiet - vai latvieši ar savu zemi un valsti lepojas? Ir nacionāli noskaņoti?

Egons: Es domāju, ka jaunatne ir nacionālāk noskaņota kā vecā paaudze.

Līvija: Ļoti dalās...

Egons: Vecā paaudze nevar attapties, kur īsti viņi ir. Ļoti vecā paaudze, teiksim, mana gada gājuma, saprot, taču tie, kas dzimuši pēc 40.gada – viņiem nav ne mazākās jēgas.

Viņi principā dzimuši svešā valstī.

Līvija: Jā, bet ļoti dalās. Ir cilvēki, kas saprot, kāds ir laiks, ka pašiem vajag daudz ko darīt un izturēt. Saglabāt latvietību, savus bērnus skolot un izglītot, cīnīties par Latviju. Ir tie, kam tagad mazākas pensijas un kuri saka: "Krievu laikā viss man bija, tagad man nav. Zāles dārgas, ārsti dārgi..." Taču ir arī cilvēki, kas, neskatoties uz to, ir ļoti patriotiski. 

Kādas, Jūsuprāt, ir nacionālas valsts pamatvērtības? 

Līvija: Ticība, cerība un mīlestība!

Egons: Jābūt patriotismam pret savu valsti, mīlestībai pret savu valsti. Tu nevari no savas valsts prasīt, jo pirmkārt tev ir jādod. Ja tu nedod, tad tu nedrīksti arī ņemt. Manuprāt, liela kļūda, apzināta kļūda bija tas, ka 90.gadu sākumā neievērojām to, kas noteikts vispārējos starptautiskos nolikumos, tas ir - iekarotāju armija jāizved pilnībā. Latvijā to neizdarīja. 40 tūkstoši krievu virsnieku ar visiem ieročiem vēl šobrīd ir Latvijā. Viņi vēl nav atbruņoti.

Patiešām?

Egons: Jā, viņi nav atbruņoti.

Bet 94.gadā tika parakstīti līgumi un Krievijas armija pameta Latvijas teritoriju.

Egons: Jā, tie bija karavīri, kas tobrīd dienēja. Taču virsniecība – tā palika. Visi atvaļinātie varēja palikt. 

Klausoties visu iepriekšminēto, man reizēm šķiet, ka ārzemju latvieši par savu valsti iedegas vairāk, ir patriotiskāk noskaņoti par vietējiem, jo zina, kā tas ir – būt gadiem atrautiem no savas dzimtenes...

Līvija: Jā, jā. Tieši tā.

Egons: Tas, ko tu bieži neredzi, liekas mīļāks nekā tas, kas tev katru brīdi ir blakus.

Līvija: Viss it kā liekas pašsaprotams, bet cilvēki nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē – būt atrautam no savas dzimtenes.

Lāčplēša dienā pieminam varonīgos brīvības cīnītājus, kas atdeva visu, lai nosargātu jaundzimušo valsti. Tomēr mūsdienās aina nereti paveras pavisam citāda - paši latvieši reizēm nicīgi izsakās par Latvijas bruņotajiem spēkiem, piemēram, interneta portālu komentāros. Kāpēc, Jūsuprāt, šāda nievājoša attieksme?

Līvija: Tas nav pareizi.

Egons: Vai tā ir latviešu runa, vai tur runā latviski runājoši ārzemnieki? Ziniet, kas Krievijai ārkārtīgi kremt? Tas, ka viņi nekad nav piespieduši latviešu karavīrus padoties. Redziet, Mores kauja tomēr bija pierādījums, ka viena rota spēj aizturēt desmitkārtīgu pārspēku. Otra lieta – Kurzemes cietoksnī Padomju karaspēks zaudēja vairāk kā pusmiljonu cilvēku, bet latvieši nepadevās. Vācieši padevās. Tas Krievijai ir kā nazis ribās.

Bet arī paši latvieši reizēm negatīvi izsakās par armiju. Tieši par mūsdienu profesionālo dienestu.

Līvija: Ir cilvēki, kas vienmēr būs negatīvi noskaņoti. Taču uzvarēs pozitīvais!

Latvija jau labu laiku pārgājusi no obligātā uz profesionālo dienestu, taču joprojām ir arī brīvprātīgā Zemessardze, kas ir skaitliski lielākā sastāvā. Kādas ir Jūsu domas par šādu valsts militāro modeli? Vai Zemessardze Latvijā ir nepieciešama?

Līvija: Obligāti!

Egons: Arī pirmās brīvvalsts laikā bija Aizsargi, kas bija bruņota brīvprātīga organizācija. Šobrīd gan zemessargi it kā ir atbruņoti, viņiem mājās ieroču nav. Aizsargiem katram mājās bija ierocis. Viņi bija gatavi iet palīgā, viņi bija divreiz lielākā skaitā kā armija, bija labi apmācīti un kaujasspējīgi.

Tātad uzskatāt, ka tādām mazām valstīm kā Latvija ir nepieciešama bruņota tauta, lai vajadzības gadījumā spētu valsti aizstāvēt?

Egons: Jā. Tāpat kā Šveicē, kur visi ir karavīri. Ja valstij uzbrūk, tad kājās ceļas visi. Latvijai vajag to pašu, taču šeit cilvēki apzināti 50 un vairāk gados tikuši audzināti par tādiem kā trusīšiem, lai tiem nebūtu savu domu, lai cilvēks sevi uzskatītu par mazvērtīgu. Tas ir ieaudzināts 50 okupācijas gados, un cilvēki šobrīd netiek no tā ārā. Nacionālisms, kas šobrīd būtu vajadzīgs, latviešos nav pietiekams.

Jā, padomju laikos nacionālisma jēdzienu noniecināja. Domājat, ka tā nacionālā pašapziņa un lepnums no latviešiem pavisam ir izskausti?

Līvija: Daudziem. Nevar teikt, ka visiem, bet daudziem.

Egons: Gluži pareizi. Bija cilvēki, kas ģimenēs tomēr uzturēja to oglīti.

Līvija: Un audzināja bērnus, runāja par to.

Kā jums šķiet – vai cilvēki citviet demokrātiskajās pasaules valstīs ir kaut nedaudz informēti par tādu valsti kā Latvija?

Egons: Atkarīgs, cik vietējie latvieši paši dara. Par latviešiem labi informēti ir vācieši, pieejama informācija ir arī Anglijā, Īrijā, arī ASV.

Līvija: Austrālijā ir stipras Vanagu nodaļas.

Egons: Jā, divas organizācijas, kas aktīvi darbojas, lai pasauli informētu par Latviju un latviešiem, ir "Daugavas Vanagi" un PBLA.

Sanāk – kur ir PBLA un vanagu nodaļas, tur informētība ir labāka?

Līvija: Jā. Tiek izdotas avīzes, žurnāli.

Egons: Bieži vien lobējam arī pie vietējām pašvaldībām un atsevišķiem valdību locekļiem, lai mēs varētu tikt uzklausīti kā vienas nācijas pārstāvji.

Tomēr daudzi ārvalstnieki joprojām domā, ka esam Krievijas province, piedēklis.

Līvija: Mums ar tādiem cilvēkiem pārāk daudz kontaktēties nesanāk. Tik, cik izlasām kaut kur.

Egons: Tie ir ārzemju nelatvieši. Krievija cenšas izplatīt informāciju, propagandu, ka šeit ir Krievijas province, ka Latvija ir daļa no Krievijas un būs daļa no Krievijas, ka pagaidām ir vien tāds pārejas periods...

Par Latvijas vēsturi maz informēti reizēm ir ne tikai ārvalstnieki, bet arī mūsu pašu jaunā paaudze. Vai atbalstāt Latvijas vēstures mācīšanu kā atsevišķu priekšmetu?

Egons: Redziet, Latvijas vēsturi vajag mācīt secīgi – vispirms jābūt dzimtenes mācībai. Jāmāca, kas ir tava pagasta, pilsētas vēsture un ģeogrāfija. Nākamajā klasē jāņem viss apriņķis, tad visa Latvija, tālāk – kaimiņvalstis, Eiropa, vēlāk visa pasaule. Lēnām, izejot no mūsu pašu zemes, var mācīt par pasauli. Nav nekādas jēgas septiņus astoņus gadus vecam bērnam mācīt par Dienvidameriku vai Indoķīnu, ja viņš vēl neko nezina par Latviju. Jāsāk no kodola uz ārpusi. 

Līvija: Latvijas vēsture jāmāca obligāti.

Tas veicinās patriotismu jauniešu vidū?

Līvija: Noteikti.

Egons: Dzimtenes mācība tev izstāstīs, kur ir Gauja, kur ieži, klintis, dažādas pilsdrupas...

Līvija: Un paskaidros, kāpēc tās tur ir.

Egons: Vēsture ar ģeogrāfiju savijas kopā, tā var sevi izzināt labāk. Uzreiz mācīt Eiropas ģeogrāfiju ir muļķīgi.

Līvija: Un jābūt ticības mācībai!

Egons: Ticības mācība ir absolūta vērtība tādā ziņā, ka tur ir ietverta ētika. Vai tad mums visiem jāiet uz baznīcu vai mošeju? Taču vajag ticību, cilvēkā jāieaudzina ētikas principi, kas ietilpināti reliģijā. Tie bijuši jau pirms Jēzus, tikai tajā laikā šie principi tika izcelti. Tie ir vispārīgi ētikas principi – tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut, tev nebūs nepatiesu liecību dot...

Līvija: Un redziet, kur mēs esam nonākuši, ka to neievērojam!

Ticība ir tā, kas caur visiem grūtajiem laikiem palīdzējusi latviešiem?

Līvija: Tikai tā. Tas ir vārds, kas nezudīs. Ticība mūs iznesa.

Egons: Ticība savai zemei, savai nācijai.

Līvija: Par spīti grūtībām, ticēja, ka būs gaišā rītdiena. Tagad arī cilvēkiem ir jātic gaišajam un labajam. Nebūs visu laiku tumsa, nāks saule!

Ko Jūs novēlat Latvijai, tās tautai, atzīmējot 94.valsts proklamēšanas gadskārtu?

Egons: Es novēlu cilvēkiem viņu dvēseles tīrību. Lai viņi arī dzīvotu pēc ētikas principiem, ne tikai lai runātu. Lai pirmkārt ir tava valsts un tava tauta.

Skaidrs, ka augšā ir viens, kas visu vada, bet bez ticības Dievam mums jābūt ticība arī sev. Galvenais ticēt sev, tad mēs varam uzvarēt, jo neviens ļaunums pasaulē nav pastāvējis. Krievija kā tāda sabruks, un mums jābūt uz to gataviem. Tad mēs būsim patiešām brīva Latvija. Visas varas, vienalga – labas vai ļaunas -, ir mainījušās, un mums tikai jāmēģina darīt to, lai tās mainītos uz labu, nevis uz ļaunu. Šobrīd ir jātic pašiem sev un Dievam, un tad būs viss kārtībā.

Video ieskatu sarunā ar E.Andersonu un L.Andersoni skatieties šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)